Kā nākas izgulējušies, nākamās dienas rītā atgriezāmies centrā. Iegriezāmies arthausa kinoteātrī Bio Paradis, tur tieši gāja sērija Cool Cuts - skandināvu kino klasika. Kinoteātris ļoti stilīgi iekārtots ar retro lietiņām, piemēram, vinila atskaņotājiem, veciem reklāmas plakātiem un avīžu izgriezumiem, un pat aiz letes stāvēja pats īstākais hipsteris raga ietvara brillēs un klausījās Stereolab vinilā. Es viņam pajautāju, kas tas skan, un viņš man uzreiz iedeva apskatīties plati. Tālāk gan, par ko varētu pamuldēt, nebija skaidrs, tāpēc saruna apklusa. Gribēju pateikt, ka ļoti organiski izskatās gan viņš, gan kinoteātris, un Stereolab skaņas ziņā piestāv, bet sakautrējos – pārāk jau nu banāli izklausījās.
Trāpījām mēs uz 1984. gada kino When The Raven Flies par īru, kurš zaudējis ģimeni un atriebjas norvēģu vikingiem, kurus karalis izraidījis uz Islandi. Sejas filmā visiem ir zvērīgas, slepkavības seko viena otrai, visi panikā un šausmās. Kārtīgs retro grāvējs, izskatās gan vietām kā mākslinieciskā pašdarbība, īpaši jau piedur mūzika ar latīņamerikāņu stabuli. Tā ir tāda daudzu stobru flauta, latīnosi bieži spēlē to Eiropas pilsētu ielās peļņas nolūkos.
Galvenais varonis, visus ļaundarus atvāca
Paēdām arī gardāko itāļu saldējumu no automāta. (Soft ice-cream). Kā redzat, pa virsu tam vēl var uzbērt visādu šokolādi vai končiņas, vai tur nutellu. Garšīgi – neizstāstīt, cena gan atbilstoša, tas ir ap 3 latiem par porciju.
Kā runā, Reikjavīkas iedzīvotāji vispār lolo neveselīgu kaislību pret saldējumu, ko saprast nav vienkārši, ņemot vērā apkārtējās vides temperatūru. Grapevine iesaka Ísbuð Vesturbæjar, bet mēs toreiz tik gudri nebijām, un ēdām saldējumu tur, kur atradām – iestādījumā, kur saimnieko īsts itālis, tas attēlots foto augstāk. Tur arī mani var atrast jaunajās hipsteru bikšelēs, ja uzmanīgi ieskatās.
Neapdalījām ar uzmanību arī nesen uzbūvēto koncertzāli Harpa, kas slavena ar savu modernisma ārieni.
Tā veidota no asimetriskām metāla šūnām ar krāsainiem stikliem, vulkānik-stail
Kā rezultātā, no kura leņķa neskaties – daļa laistās, bet daļa nē
Koncertzālē klausījāmies tradicionālās (aka klasiskās) dziesmas, ko izpildīja, šķiet, operdziedātājs un dziedātāja klavieru pavadījumā. Saucās visa šī mākslas uzdzīve Pearls Of Icelandic Song, izpildīja Natālija Drūzinga Halldorsdotira un Bragi Bergtorsons, spēlēja Birna Hallgrimsdotira.
Patīkami, ka dziesmu saturu mums tulkoja ar angļu subtitriem. Es pēc tam mēģināju atrast vienas no tām tulkojumu, “Like A Flower In The Field” tīmeklī, un cietu pilnīgu fiasko. Tomēr pēc satura nav grūti nojaust, piesaucot palīgā iedvesmas oriģinālu, Dāvida psalmu.
103:15 (102-15) Cilvēka dienas--kā zāle; kā lauka puķe, tā viņš zied.
103:16 (102-16) Pārlaidīsies tai pāri vējš, un tās vairs nav, un tās vieta to vairs nepazīst.
Nav grūti nojaust, ka dziesma ir populāra bērēs, un grūti – ka bērniem, acīmredzot, koncepta vienkāršības dēļ. Un tomēr.
Viņa traucās dzejas spārnos uz tām malām, no kurienes reiz pavasara naktī līdz viņai atskanēja it kā tāla atbalss,— kad viņa izlasīja par mazo meitenīti, kura pārvarējusi septiņus kalnus; šī atbalss pēkšņi viņas ausīs ieskanējās kā dziesma, un tajā meitene ieraudzīja pati sevi. Laime, liktenis, bēdas — viss viņai kļuva skaidrs. Kad skaties uz ziedu, trauslu un bezpalīdzīgu, kas aug tuksnesī starp simtiem tūkstošu akmeņu, tu jautā sev: kāpēc dzīvība tik stūrgalvīgi laužas cauri visiem šķēršļiem? Vai nenoplūkt šo stiebriņu un neiztīrīt ar to savu pīpi? Nē, nenoplūciet to: šis stādiņš arī domā neskaidru domu par dzīves ierobežotību un bezgalību un dzīvo, mīlestības uz labo iedvesmots, starp simtiem tūkstošu akmeņu, gluži kā jūs un es. Sargieties, neizraujiet to: varbūt tā ir mazā Asta Soulilja.
Pārējās dziesmas bija ne mazāk drūmas – par raganām, kas traucē jātniekam, un citu smagu zemnieku sadzīvi. Neiztika, protams, arī bez dziesmām par mīlestību. Tas viss bija ļoti kamerīgi un iedvesmojoši, tiešām jūties kā augsts un apgarots inteliģents, līdz pazib doma par biļetes cenu 15 latu apmērā un pievelk tevi kā ar simtkilogramīgu laktu atpakaļ pie zemes.
Visādi prikoli, bet pie apvāršņa – Hadlgrīmskirkja
Kirha nav parasta, bet gan polemiska
Ja nu kāds nejauši nezina (lai gan derētu), parīzieši bija pret Eifeļa torni, uzskatīja, ka izkropļos iemīļotās pilsētas skatu uz mūžiem. Kā tas viss beidzās, visi ir lietas kursā. Ar Hadlgrīmskirkju – analogi.
Arhitektūra, kā redzat, visur bazalta-vulkāna-stail, un arī te ir iefiltrējušies ņūeidža ideāli par saplūšanu ar dabu. (Sīkāk). Bet nosaukums šai salīdzinošajai jaunbūvei (1986) tika dots par godu dzejniekam Hadlgrīmam Pētursonam, kura spalvai kā reiz pieder dziesma dažas rindkopas augstāk. Lūk, kā viss pasaulē ir saistīts!
Statuja – par godu Leifam Eiriksonam Laimīgajam, kuru ieinteresēja iepriekšējā daļā minētais Bjarni stāsts par jaunu zaļu zemi, un 10 gadus pēc tam viņš aprīkoja ekspedīciju, pārpeldēja okeānu un nodibināja tur koloniju Vinlandi.
Bet jūs tik: Kolumbs, Kolumbs! Kā parasti, galvenais ir efektīvs mārketings, bet tas, kurš īstenībā Ameriku atklāja, nevienu neuztrauc.
Tā ka diena nepagāja velti, bet rezervē taču bija palikusi vēl viena. Saldējumu ar nutellu es, taisnību sakot, apēdu vairāk nekā būtu saprātīgi, bet tāda nu man ir karma. Iespaidu Reikjavīka atstāja ļoti pozitīvu – viss kā solīts ceļvežos: kultūras, mākslas, naktsdzīves uzplaukums, gaisotne ļoti patīkama un ieaicina, turklāt, atšķirībā no Kopenhāgenas, nejūties pārlieku svešs šajos dzīves svētkos. Tomēr manas sajūtas ir acumirklīgas kā vējš laukā, tāpēc nekad neuzticieties tam, ko es te kricelēju – labāk aizlidojiet un pārbaudiet paši.